Viņš apzinās savu statusu
Rūpīgi kopj savus matus, skaita latus.
Zina kad un kam ir jābūt blakus, kur vajag blatus
Zina kādus vārdus laist gar ausīm un gar acīm skatus
Bet, iekšējā balss, čukst tur pat pie auss vārdus
Jo vairāk tu zini, jo mazāk spēj sajust – ar sirdi
cirku, klaju
Jo viss ir sajucis, apjucis
Tagad tik, risina, prāto, skaitļo, plāno tēriņus
Izzina kā to panākt, mēģina mērīt
Blisinās, jauc ārā, liek kopā vērīgi
Bet ne galu, ne malu tam nemana no sērijas
Prāts tik peras kā veca grāmata
Visu laiku vienā un tai pašā vietā vaļā veras,
Ārā speras, vis kaut kas jēls
Tikmēr, intuīcija arvien vairāk zūd
Tas gan žēl!
Re, reku vēl viena krīt, skat, kā spīd!
Kaut es varētu ik rītu izjust šādu brīdi
Kad skatiens brīvi pāri plašumiem slīd
Un spēj aptvert visu domu līdz
Klusums tāds, ka galvā sīc, kājas trīc
Nereāli, paskaties, kā mirdz!
Izbrauc vienreiz gadā prom no pilsētas gaismas
Debesīs skaidrās pavērot zvaigznes
Aptvert, ka vietējā mēroga raizes
Par to kā nopelnīt maizei ir makan sīkas
Tā, ka pat caur lupu tās būtu grūti saskatīt
Prom no celtnēm kas aplenc un veido telpu
Ar sienām pat ārā neļauj atvilkt elpu
No zemiem mākoņiem, kas kā griesti spiež pie zemes
Ķibelēm, kas bieži ir kā rokas bremze
Tur visiem līdzīgas drēbes, sarunu tēmas
Izejamās drēbes, ziemā slēpes
Vai ar pultīm pilns klēpis
Tas viss vērpjas un vērpjas pa dzīvi,
Bet es izraujos ārā no tā –
Un esmu brīvs!
Parasti pārdomu saraksti,
Tie ir parasti pārdomu saraksti.
Kas kraujās kaudzēm pat tagad,
Kad esmu sajuties svabad
